Izdegšana vadītājiem: kāpēc spēcīgākie cilvēki izdeg pirmie

Tas bija 2020. gada pavasaris — Covid pandēmijas sākums. Man bija 24 stundas, lai pārorganizētu visas iestādes darbu no klātienes uz pilnībā attālinātu. Mēs to izdarījām. Viens no tiem brīžiem, kad viss notiek, jo citādi nevar.

Bet mājās mani gaidīja vēl divi darbi, par kuriem neviens man nebija uzdevis uzdevumus un neviens nebija nospraudis termiņus. Meita bija 3. klasē un nekad iepriekš nebija lietojusi datoru, bet tagad tā bija vienīgā iespēja turpināt mācīties. Dēls bija bērnudārza vecumā, un katru reizi, kad es ar viņu nenodarbojos, viņš devās pie televizora.

Es biju vadītāja. Es biju mamma. Un es biju vienīgā, kura varēja nodrošināt, ka viss darbojas — gan darbā, gan mājās.

Kādu brīdi es to visu turēju. Bet tad es izdegu.

Kad cilvēki dzird vārdu „izdegšana", viņi bieži iedomājas kādu, kurš nav ticis galā ar savu ikdienu. Vāju cilvēku. Kādu, kuram vajadzēja savlaicīgi pateikt „nē".

Realitāte ir gandrīz pretēja.

Izdeg tieši tie, kuri tiek galā ilgāk nekā citi. Kuri zina, kā saņemties. Kuri spēj funkcionēt tad, kad apkārtējie jau sen ir apstājušies. Šī spēja — izturēt vairāk — kļūst par slazdu. Jo ķermenis un prāts sasniedz robežu, bet cilvēks to nepamana vai atsakās pamanīt, jo „vēl nedaudz var".

Vadītājiem šis mehānisms darbojas īpaši spēcīgi. Jo viņi ir pieraduši būt stabilitātes punkts citiem. Jo viņi zina, ka komanda skatās uz viņiem. Jo apstāties šķiet kā neizpildīt savu lomu.

Un tā robeža tiek pārkāpta pārāk vēlu.

Pirmais: darba slodze, kurai nav robežu. Īpaši vadītāju lomās, kur atbildība ir nepārtraukta un darba diena beidzas tikai teorētiski.

Otrais: lomas ārpus darba, kuras arī prasa visu. Ģimene, bērni, mājas — cilvēki, kuri tevi mīl un kuriem tu arī esi vajadzīgs, ne tikai darbā.

Trešais: nav telpas, kur apstāties. Nav cilvēka, ar kuru patiesi izrunāties. Nav brīža, kurā nekas netiek no tevis gaidīts. Nav vietas, kurā vienkārši būt sev pašai — bez lomas, bez atbildības, bez gaidām.

Pirmie divi iemesli rada pārslodzi. Trešais liedz no tās atgūties.

Vadītājs, kurš tuvojas izdegšanai, no malas neizskatās pēc cilvēka, kuram būtu problēmas. Viņš turpina atbildēt uz e-pastiem, vadīt sapulces un pieņemt lēmumus. Neviens nenojauš, kas patiesībā notiek.

Pats vadītājs visbiežāk jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Rītos ir grūtāk piecelties, jo enerģijas, ar ko sākt dienu, vienkārši nav. Lēmumi, kuri agrāk bija viegli, tagad prasa daudz vairāk laika un enerģijas. Lietas, kuras agrāk interesēja, vairs neinteresē. Taču šos signālus ir viegli palaist garām vai izskaidrot ar „vienkārši grūts periods", un turpināt.

Pirmais un grūtākais solis ir atzīt, ka tas, kas notiek, nav tikai grūts periods un ka tas nepāries, ja vienkārši nogaidīsi vēl vienu nedēļu vai aizbrauksi atvaļinājumā.

Izdegšana ir signāls, ka kaut kas dziļākā līmenī prasa uzmanību. Ne tikai atpūta, bet skaidrība par to, kas tevi ir novedis līdz šim punktam un kas mainīsies, lai tas neatkārtotos.

Tieši šeit koučings var palīdzēt. Ne kā ātrs risinājums, jo tāda nav. Bet kā struktūra, kurā var apstāties, paskatīties uz notiekošo bez steigas un sākt saprast, kas patiesībā ir vajadzīgs.

Ja vēl neesi lasījis, kas koučings ir un kā tas darbojas, iesaku sākt šeit: Kas ir koučings un kāpēc ar zināšanām vien vadītājam nepietiek?

Es izdegu. Un tagad, skatoties atpakaļ, redzu, ka signāli bija daudz agrāk. Es tos vienkārši neatpazinu vai neatļāvu sev tos pamanīt.

Ja šis raksts atgādina kaut ko, ko tu pats šobrīd jūti, iespējams, ir vērts to nevis nosaukt par grūtu periodu un turpināt, bet izrunāt.

Pieteikties sarunai →